DZĪVEI JĀ
Pāršķirot jaunu dzīves lapaspusi
Esi mīļi sveicināts! Šī "Labo Domu studijas" veidotā interneta mājas lapa radīta ar mērķi sniegt atbalstu, palīdzību un iedrošinājumu cilvēkiem, kuri zina, kas ir trauksme un panikas lēkmes – jo paši ir piedzīvojuši to personīgi. Un protams, šo cilvēku draugiem un tuviniekiem – lai sniegtu informāciju, kas viņiem palīdzēs labāk saprast, ko izjūt un pārdzīvo cilvēks, kurš savā dzīvē saskāries ar paniku un tās daudzējādajiem simptomiem, kā arī lai veicinātu dziļāku sapratni un toleranci pret trauksmes/panikas "upuriem" sabiedrībā kopumā.
|
Cilvēki, kuri izgājuši cauri panikas pieredzei, savā ziņā ir izredzēti. Pārbaudījumi viņiem dod iespēju sākt jaunu, pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi. Un viņi noteikti ir stipri cilvēki –
lai ieskatītos panikai tieši acīs, ir nepieciešama vislielākā drosme.
|
Stress, iekšējs nemiers un trauksme, tostarp arī panikas lēkmes, mūsdienu straujajā, psiholoģiski un emocionāli sarežģītajā dzīves tempā kļuvusi par aktuālu problēmu dažādās vecuma grupās. Vairums cilvēku, kas piedzīvojuši panikas lēkmes, atzīst, ka tā bijusi viena no traumatiskākajām epizodēm viņu līdzšinējā mūžā. Trauksmes stāvoklis paralēli neskaitāmiem fiziskiem simptomiem īsā laika posmā spēj radīt dramatiskas sekas, tostarp nespēju (bailes) vienam iziet ārpus mājas, izvairīšanos no lielveikaliem, sabiedriskā transporta un citām sabiedriskām vietām, strauju pašapziņas kritumu, vainas apziņu, ieraušanos sevī, depresiju, bailēm nomirt, sajukt prātā utt., tādējādi ievērojami ietekmējot cilvēka dzīves kvalitāti. Diemžēl no šādas notikumu attīstības nav pasargāts neviens – katram cilvēkam ir sava pārdzīvojumu "deva", kas kādudien var izrādīties pietiekoša, lai tiktu nospiesta lielā panikas "palaišanas poga".
Neraugoties uz pieejamo informāciju, attiecībā pret panikas lēkmēm, to rašanās cēloņu izprašanu un stāvokļa uzveikšanu mūsdienu modernajā sabiedrībā vēl aizvien valda daudz aizspriedumu, arī daudz šaubu, neticības un noliegumu. Bet tas droši vien ir likumsakarīgi, jo tie, kas nav to piedzīvojuši paši "uz savas ādas", nekad nesapratīs, kā tas ir – ik dienu dzīvot plecu pie pleca ar "draudzeni" paniku, mokoties kā fiziski, tā emocionāli, un "mirt" ikreiz, kad ar pilnu sparu iegriežas šķietami nepielūdzamais panikas rats. Tikai tas cilvēks, kurš pats reiz atradies panikas valgos, zina, cik neefektīvs un nevietā ir draugu un ģimenes locekļu vienkāršais un it kā pašsaprotamais aicinājums: "Nu, saņemies taču!". Jo viņi patiešām domā, ka tā var palīdzēt... Tomēr šiem cilvēkiem nav ne mazākā priekšstata par panikas pārņemtā patiesajiem pārdzīvojumiem, viņi nezina, ka tieši mudinājumi saņemties vai savaldīties ved otru vēl dziļāk bezdibenī... Un lai neizskatītos muļķīgi vai vāji apkārtējo acīs, "panikas upuri" visiem spēkiem mēģina turpināt dzīvot "normālu dzīvi" un izmisīgi cenšas paslēpt vai nomaskēt savu situāciju – neskatoties uz nomācošajiem simptomiem, līdzcilvēku neizpratni un aizvien pieaugošo bezcerību.
Taču izmaiņas globālā līmenī vispirms sākas ar individuālām pārvērtībām katrā konkrētā cilvēkā. Kļūstot informēti par jautājumiem, kas skar mūsu veselību, mēs savās zināšanās varam dalīties ar citiem un tādējādi palīdzēt. Galu galā mēs varam izmainīt arī sabiedrības attieksmi – kaut vai tikai tāpēc, lai mūsu tuvinieki, draugi, darba kolēģi kļūtu zinošāki, saprotošāki un līdzjūtīgāki, un lai jēdziens "panika" apkārtējo priekšsatos vairs nebūtu vien abstrakts, pārprasts vai nevietā lietots burtu salikums.
Cilvēkam, kurš pirmo reizi savā mūžā saskaras ar trauksmi un paniku, pārdzīvotais izraisa īstu šoku. Kaut gan arī ar laiku, trauksmainajām sajūtām atkārtojoties, "šoka terapija" mazāka nekļūst. Katra panikas lēkme – lai arī nezin cik reižu jau būtu piedzīvota un pārciesta – fiziski, emocionāli un psiholoģiski tik un tā ir un paliek absolūti traumējoša epizode, pielīdzināma tādai kā "mazai nāvei", un šīs nudien ir sajūtas, kas spēj paralizēt visu dzīvi. Tomēr, pastiprināti cenšoties izvairīties no panikas, cilvēks neapzināti to tikai pietuvina. Šī atklāsme gan atnāk tikai ar laiku. Un tā nu sanāk – es baidos, un panika atnāk tieši tādēļ, ka baidos...
Ir labi saprotams, kāpēc cilvēkam, kurš piedzīvojis īstu panikas lēkmi ar dažādiem izjūtu, sajūtu un citiem "atribūtiem", kādā brīdī sāk šķist, ka labāk ir sevi pasaudzēt, mazāk doties ārpus mājas, vairāk atpūsties – un tas viss ar mērķi neizprovocēt kārtējo panikas lēkmi. Tomēr mākslīgi radītais miers neko neatrisina – patiesībā kļūst arvien grūtāk, "mezgls" sažņaudzas arvien ciešāk. Ja vien ļauj panikai netraucēti darboties, tā aizvien vairāk pārņem kontroli pār cilvēka ikdienu, līdz viņš nokļūst absolūtā "sprostā" – iesākumā par īstenām mocībām var pārtapt tāda pašsaprotama lieta kā došanās uz darbu vai braukšana uz pilsētas centru ar sabiedrisko transportu, pēc tam jau bailes stindzina tā, ka vairs nav spēka tām pretoties un nevar iziet pat ārpus mājas ne līdz tuvējam veikalam, ne arī līdz poliklīnikai, lai dabūtu ārsta recepti kārtējai nomierinošo medikamentu devai. Tikai doma vien, ka būs jāpamet "komforta zona" jeb dzīvoklis, spēj momentāni iedarbināt panikas ratu, un, lieki teikt, ka šādos brīžos savus nodomus par došanos ārpasaulē cilvēks visbiežāk atliek uz "labākiem laikiem". Jo kas zina, varbūt jau rīt es neticamā kārtā jutīšos daudz labāk, varbūt pēkšņi nez no kurienes būšu kļuvis tik stiprs, ka spēšu stāties pretī savam vislielākajam ienaidniekam – panikas lēkmēm – un viegli, bez piepūles uzveikt tās.
Šādi domājot un rīkojoties, brīnumi visbiežāk nenotiek. Panika ir spēcīgs pretinieks – visnotaļ iluzors, nereāls un tieši šī iemesla dēļ tik grūti pieveicams. Un tieši tāpēc panikas "upura" ceļš pretim "normālai dzīvei" noteikti nav viegls. Un kilometru pieveikšana ne vienmēr norit tādā secībā, kādā cilvēks to ir iztēlojies. Tas prasa pārvērtēt līdzšinējās nostādnes, izrediģēt uzskatus, izravēt iekšējās nezāles un zināmā mērā atstāt pagātnē daļu no sevis. Vai no tā, ko cilvēks līdz šim ir uzskatījis par sevi esam. Sadegt... lai pēc tam augšāmceltos? Varbūt skan nedaudz patētiski, bet šis tik un tā šķiet labākais salīdzinājums. Nezinu, vai citādā veidā nozīmīgas pārmaiņas vispār ir iespējamas. Jo lielas pārvērtības prasa lielu atteikšanos no visa līdzšinējā, ierastā. Mēdz teikt – arī lielu drosmi. Varbūt. Kaut gan drosme noteikti ir kaldināma īpašība, kas pieaug proporcionāli noietajam ceļam un pastiprinās līdz ar katru vēlmi un centienu sasniegt jaunu ceļa pagriezienu. Un, kad uz mirkli atskaties pār plecu, saproti – ikviens noietais solis, lai cik pūļu tas prasījis, ir bijis tā vērts. Un varbūt tieši tas padara dzīvi tik neizdibināmu, tik neparedzamu un tomēr tik skaistu.
Es zinu – tie, kas izgājuši "panikas skolu", nekad vairs nebūs tādi, kā agrāk – pirms liktenīgajām mācībām. Šī skola var šķist cietsirdīga, taču ieguvums, veiksmīgi to absolvējot, ir neizmērojams. Un, iespējams, īstās pārmaiņas iesākas tai brīdī, kad apzināmies, ka panika, nav dzīves, dabas vai pat paša Dieva uzsūtīta nolemtība par nezkādiem pagātnē nodarītiem darbiem vai citiem nezināmiem grēkiem, ka tā nav "kaite", ar kuru tālredzīgi viltīgi būs jācenšas sadzīvot visa turpmākā mūža garumā, bet gan DĀVANA. Jā, varbūt dīvaini iesaiņota un šķietami nevietā pasniegta. Un Tev varbūt it nemaz nav vēlēšanās to atvērt un apskatīt. Un tomēr – tā ir Tava Lielā Iespēja. Izzināt, saprast un visbeidzot mainīt – savus uzskatus, priekšstatus, domas un rīcību. Un, ja pietiek drosmes – varbūt pat visu dzīvi.
Protams, nebūs īsti tālredzīgi, ja domāsim, ka dzīve pēkšņi ar vienu "burvju mājienu" pārvērtīsies skaistā, ziedošā dārzā. Tīri fiziskā plānā uzlabojumi reizēm nāk samērā ātri, taču visgrūtākais ir tikt galā ar iekšējo garīgo "saturu" – ar domām, uzskatiem, pieņēmumiem un paralizējošajām gaidām, kas ilgākā laika periodā – nemitīgi baidoties no kārtējās panikas lēkmes un vienlaicīgi cenšoties no tām izvairīties, – ir izveidojuši neskaitāmas ierakumu slēptuves cilvēka prāta labirintos. Ne velti saka: lai izmainītu sava ķermeņa bioloģiju, mums vispirms jākoriģē savi uzskati. Jā, ar to visu nākas kārtīgi pacīnīties – meklēt, atklāt, nezaudēt ticību, būt drosmīgam un uzdrošināties ieskatīties prātā dzīvojošajiem "monstriem" tieši acīs. Attiecībā uz šo panikas uzveikšanas etapu katram droši vien jāatrod sava recepte, taču galvenais, ko der atcerēties – ja reiz ceļš ir iesākts, tas IR jāiet tālāk. Un ticiet – atradīsies iztrūkstošā informācija, atnāks nepieciešamās atbildes, tiks satikti vajadzīgie cilvēki, un tas viss kopā sniegs nepieciešamo iedrošinājuma, uzmundrinājuma devu un palīdzēs pievarēt atlikušos ceļa kilometrus.
Uzklausot neskaitāmus panikas "upuru" stāstus, bieži dzirdu: kaut atrastos KAS TĀDS, kas spētu man palīdzēt! Daudziem cilvēkiem šķiet, ka gadu garumā viss jau ir izmēģināts – antidepresanti, nomierinošie līdzekļi, psihoterapeiti, psihiatri, akupunktūra, masāža, dažādas vingrošanas, tradicionālas un netradicionālas metodes, gudras grāmatas... Taču panika ir palikusi... Pienākot kārtējam rītam un no jauna uzsākot pēc skaita n-to mēģinājumu "beidzot taču saņemties", lavīnveidīgais efekts atsākas ar jaunu sparu, un cilvēks atkal saprot, ka ir atgriezusies "izejas pozīcijās". Kā tas ir – justies labi – ir aizmirsts jau sen, jo katru dienu atkārtojas tas pats scenārijs – bailes, panikas lēkmes, kas nereti iesprosto mājās, spēku izsīkums, nospiests garastāvoklis, neziņa un bezcerība.
Ceru, ka bezpanikas.lv būs Tavs atbalsts, ejot atlabšanas un labas pašsajūtas virzienā, un palīdzēs Tev saskatīt risinājumus, kas aizvedīs Tevi turp, kur visvairāk ilgojies – pie dzīves bez panikas. Tomēr, neraugoties uz palīdzību, ko varam saņemt no ārpuses, attiecības ar paniku ir un paliek individuāli risināms jautājums, proti, ar to jebkurā gadījumā ir un būs JĀTIEK GALĀ katram pašam – neviens cits šo situāciju Tavā vietā neatrisinās. Tomēr kāds vērā ņemams ieteikums vai draudzīgs padoms, kas spēj palīdzēt brīdī, kad ar Tavām pašreizējām zināšanām un šī brīža spēkiem ir par maz, var būt noderīgs vienmēr, vai ne tā?
Domāju, Tev noteikti noderēs latviski iztulkotā Čārlza Lindena metode efektīvajai trauksmes stāvokļu uzveikšanai, kurā ietvertie "9 balsti" satur reālus ieteikumus, kas palīdzēs Tev uzsākt izšķirošo kauju ar paniku (skat. izvēlni "The Linden Method"). Vēl viena ļoti nozīmīga lapas sadaļa ir "Kā palīdzēt otram" – tā vairāk domāta panikas upuru tuviniekiem un satur svarīgus faktus par panikas "dabu", tās dažādajiem izpausmju veidiem un, jo īpaši būtiski, informāciju par to, kā apkārtējie var atvieglot sev mīļo un tuvo cilvēku ikdienu un sekmēt viņu atveseļošanos. Bez tam sadaļā "Prese raksta" esmu apkopojusi daudzas publikācijas, kuras lasot, visticamāk, varēsi vilk paralēles ar savām sajūtām un pārdzīvojumiem, atklāt kādu tieši Tevi uzrunājošu domugraudu, atrast kādu jaunu ieteikumu vai padomu.
Johanam Volfgangam Gētem pieder vārdi: "Lai arī uz ko Tu būtu spējīgs, lai arī par ko Tu sapņotu, sāc to īstenot! Drosme dod cilvēkam spēku un pat brīnumainu varu." Un šādas pārliecības priekšā atkāpjas visi monstri, arī panika. Priecāšos, ja manas zināšanas par paniku un tas, ko savos meklējumos esmu atklājusi un sapratusi, palīdzēs arī Tev atgūt drosmi, dzīvotprieku un ticību visam labajam, kas mājo uz šīs planētas. Un, lai ar šo "arsenālu" sirdī un prātā, Tu spētu doties pasaulē – piepildīt lielos sapņus un atklāt savu īsto Būtību. Un beidzot pāršķirtu jaunu savas dzīves nodaļu. Tikai šoreiz – bez panikas. 
Drosmi un uzvaru vēlot,
IEVA
PANIKAI NĒ
Kas ir "panikas traucējumi"?
...Sirds sitas mežonīgā ātrumā, trūkst elpas, pārņem te auksti, te karsti drebuļi, svīst plaukstas, iestājas visaptveroša nerealitāte, izslēdzot jebkādu iespēju kontrolēt notiekošo – izzūd pasaule, zeme zem kājām saļogās, un liekas, arī es tūlīt vairs nebūšu... Sajukšu prātā vai nomiršu... Un visapkārt bailes, bailes, bailes – neizprotamas, nepārvaramas, neapturamas... Kā savvaļas zirgs, kas traucas pilnos auļos nezināmā virzienā...
...Šīs sajūtas var saprast tikai tas, kurš pats ko tādu piedzīvojis.
Stress un trauksme pēc būtības ir normālas cilvēka dzīves sastāvdaļas, nepieciešams izdzīvošanas nosacījums. Trauksmei ir svarīga aizsargfunkcija – tā paaugstina uzmanību un rada enerģiju, lai pārvarētu dažādas bīstamas situācijas. Tā arī motivē cilvēku radīt un izdzīvot pārmaiņas, virzīties uz uzstādīto mērķi. Taču ir arī trauksmes veidi, kas ir situācijai neadekvāti, rada cilvēkam ilgstošu psihisko spriedzi, izraisa somatiskus un sociālas adaptācijas traucējumus.
Viens no šādiem neadekvātiem trauksmes veidiem ir ģeneralizēta trauksme, kas ir ilgstoši noturīga, nav saistīta ar reālu situāciju un izpaužas kā muskuļu un kustību spriedze, paaugstināta veģetatīvās nervu sistēmas darbība (paātrināta sirdsdarbība, drebuļi, muskuļu saspringums, svīšana u.tml.), saspringtas gaidas vai priekšnojauta par kaut ko sliktu, miega traucējumi. Iemesli šādam stāvoklim arī pašam cilvēkam var būt neizprotami. Ja trauksme palielinās, pilnībā pārņem cilvēku un parādās pēkšņas bailes nomirt vai sajukt prātā, to sauc par panikas lēkmi.
Panikas lēkmes ir spontānas, intensīvas, īslaicīgas trauksmes epizodes, kas parasti rodas negaidot, visbiežāk bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm un acīmredzama iemesla, un ko pavada virkne biedējošu fizisku simptomu. Panikas lēkme ilgst aptuveni 10–30 minūtes (reti ilgāk par stundu), intensitāti sasniedzot 5–10 minūtēs, un parasti parādās 1–2 reizes nedēļā, taču smagākos gadījumos – arī katru dienu. Tās novērojamas aptuveni 5 līdz 6% cilvēku populācijā, 3 līdz 4 reizes biežāk sievietēm.
Par panikas lēkmi var nosaukt pēkšņas intensīvas bailes vai diskomfortu savienojumā ar vismaz 4 sekojošiem simptomiem (pie nosacījumiem, ka tie nav saistīti ar kādu ķīmisku vielu lietošanu vai somatisku saslimšanu):
• paātrināta sirdsdarbība, paātrināts pulss;
• pastiprināta svīšana;
• drebuļi, tremors (trīce);
• gaisa trūkuma sajūta, aizdusa;
• apgrūtināta elpošana, elpas trūkums;
• sāpes un diskomforts kreisajā krūškurvja pusē;
• slikta dūša vai cits diskomforts (piemēram, vajadzība skriet uz tualeti);
• galvas reibšanas sajūta, nestabilitāte, viegluma sajūta galvā vai stāvoklis pirms ģībšanas;
• derealizācijas, depersonalizācijas, nerealitātes izjūta (sevis apzināšanās izmaiņas, sajūta, ka "Es" tiek zaudēts);
• bailes sajukt prātā vai izdarīt kādu nekontrolētu rīcību;
• bailes nomirt;
• tirpšanas, sastinguma vai durstīšanas sajūta (piemēram, rokas un kājas kļūst aukstas);
• karstuma vai aukstuma viļņi.
Kad cilvēks pirmo reizi piedzīvo panikas lēkmi, parasti viņš cenšas saistīt savu stāvokli ar kādu fizisku vai, retāk, psihisku saslimšanu. Sākas daudzi ārstu apmeklējumi, medicīniskas izmeklēšanas, kas nekādus nopietnus veselības traucējumus neuzrāda. Ārsts sāk izrakstīt pacientam trankvilizatorus un antidepresantus.
Tā kā panikas lēkmes atkārtojas, cilvēks no vienas puses sāk aizvien lielāku uzmanību pievērst savām ķermeņa sajūtām un pārspīlēt simptomus (piemēram, sirdsdarbības paātrināšanos, kāpjot pa kāpnēm, sāk uztvert kā tuvojošos infarktu), no otras puses – cenšas pasargāt sevi no situācijām, kurās varētu būt apgrūtināta nepieciešamās palīdzības sniegšana, un sāk izvairīties no atrašanās lielā cilvēku pūlī, braukšanas sabiedriskajā transportā vai iziešanas laukā no mājām bez kāda cita klātbūtnes.
Šādā gadījumā cilvēks papildus cieš arī no agorafobijas – bailēm no plašām, atklātām telpām, ko pats vēl vairāk attīsta. Var attīstīties arī klaustrofobija – bailes atrasties šaurās, slēgtās telpās. Pamazām cilvēks var sākt izvairīties no saskarsmes – gan dēļ bailēm kaut kur aiziet un nokļūt nedrošā situācijā, gan dēļ piesardzības, lai neizjustu kaunu, iekrītot panikā citu cilvēku klātbūtnē. Tāpēc pie panikas lēkmēm var veidoties depresija, arī alkohola atkarība. Ilgstošākā laika posmā panikas lēkmes var novest cilvēku pie sociālas izolētības, darbaspēju zaudējuma un tādējādi – pie dzīves kvalitātes būtiskas pazemināšanās.
Daži fakti:
►Panikas lēkme var notikt jebkurā laikā un bez iepriekšējiem brīdinājuma signāliem. Panika nav atkarīga no situācijas, vietas vai objektīvi draudošiem apstākļiem, tādēļ lēkmes ir neprognozējamas.
►Vēl joprojām panikas lēkmju rašanās iemesliem nav vienota teorētiska izskaidrojuma, taču ir skaidrs, ka trauksme ir atbildes reakcija uz iekšēju vai ārēju stresu.
►Panikas "upuru" vairākumu – vidēji 75% – sastāda sievietes.
►Ir aprēķināts, ka Amerikā vien no trauksmes radītām disfunkcijām, to skaitā panikas lēkmēm, cieš vismaz 23 miljoni cilvēku.
►Panikas "izplatība" ir līdzīga visās valstīs, panikas lēkmes nepazīst etniskās un rasu atšķirības, valstu un kultūru robežas. Līdzīgus statistikas datus sniedz dažādas valstis, piemēram, Kanāda, Itālija, Koreja, Jaunzēlande un ASV.
►Visbiežāk cilvēki pirmo panikas lēkmi piedzīvo 18–24 gadu vecumā, taču ir iespējams pirmoreiz ar to saskarties, arī pārkāpjot 30–40 gadu slieksni.
►Panikas traucējumi vidēji divas reizes biežāk novērojami vecuma grupā no 25 līdz 44 nekā vecuma grupā no 45 līdz 64 gadiem. Reti sastopami panikas traucējumi ir cilvēkiem virs 65 gadiem.
►Pārsvarā gadījumu panikas traucējumi parādās pēc pārdzīvota stresa pilna notikuma vai dzīves perioda. Tomēr, piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, vairums cilvēku nav spējīgi izskaidrot pēkšņo un spēcīgo baiļu rašanās iemeslu.
►Piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, cilvēki visbiežāk sauc ātro palīdzību, jo domā, ka viņus piemeklējis infarkts vai kāda cita nopietna slimība.
►Panikas traucējumu attīstībā tiek pieļauta liela pārmantoto ģenētisko faktoru ietekme. Vairākkārtīgi palielināts risks piedzīvot panikas traucējumus ir cilvēkiem, kas piedzimuši ģimenēs, kurās kādam no tuviem radiniekiem ir diagnosticēti panikas traucējumi.
►Bieži panikas lēkmi izraisa cilvēks pats – baidoties no atkārtotas lēkmes, viņš neviļus to izprovocē.
►Viens no panikas lēkmju "pavadoņiem" bieži ir agorafobija – bailes vienam atstāt mājas, izvairīšanās no lielveikaliem, rindām, vilcieniem, lidmašīnām utt. – no situācijām un vietām, kur ir grūtības ar ātru izkļūšanu un var būt problēmas ar medicīniskās palīdzības saņemšanu.
►Pastāvīgi panikas traucējumi atstāj nelabvēlīgu efektu uz personas dzīvi vairumā aspektu: attiecībām ģimenē, mobilitāti, sociāliem kontaktiem, nodarbinātību, ekonomisko statusu, tādējādi ievērojami ietekmējot personas dzīves kvalitāti.
►Panikas izpaušanos var ietekmēt psiholoģiski faktori: konflikti ģimenē, ģimenes atbalsta trūkums, trauksmes piedzīvošana bērnībā, hroniskas fiziskas vai psiholoģiskas slimības ģimenē, alkohola vai narkotiku atkarība tuvinieku vidū.
►Panikas lēkmes parasti liecina par neatrisinātiem iekšējiem konfliktiem, neizdzīvotām jūtām saistībā ar kādiem nozīmīgiem notikumiem.
►Lai gan panikas lēkmes laikā pārdzīvotie fiziskie simptomi šķiet ārkārtīgi biedējoši, pati par sevi panikas lēkme nerada reālus draudus un paliekošas sekas cilvēka veselībai. Tātad – tā neved ne pie nāves, ne paškontroles zaudējuma, ne sajukšanas prātā.
►Kā liecina pētījumi, panikas upuriem vairumā gadījumu ir labāki veselības rādītāji nekā vidusmēra cilvēkam. Panikas lēkmes stiprina un norūda organismu, īpaši sirdi, kas lēkmes laikā strādā kā pie nopietnas fiziskas slodzes.
►Panikas lēkmes rosina meklēt atbildes uz būtiskiem, eksistenciāliem jautājumiem, aicina veikt korekcijas līdzšinējā domāšanas modelī un dod iespēju tuvāk iepazīt pašam sevi. Izejot cauri šaušalīgajai panikas pieredzei, dzīve atmirdz pilnīgi jaunās krāsās – to atzīst gandrīz visi cilvēki, kas piedzīvojuši trauksmi un panikas lēkmes, uzdrīkstējušies stāties tām pretī, cīnījušies un visbeidzot svinējuši gaidīto UZVARU. Un šī noteikti ir vislabākā ziņa no visām!
"Pasaule, ko esam radījuši, ir mūsu domāšanas produkts." /Alberts Einšteins/
"Es nedrīkstu baidīties. Bailes iznīcina visu. Bailes ir kā maza nāve, kas nes sev līdzi pilnīgu iznīcināšanu.
Tāpēc es stāšos pretī savām bailēm. Es ļaušu tām iet – pāri man un cauri man. Un, kad bailes būs palikušas pagātnē, es pavērsīšu savu iekšējo redzi, lai skatītu to iemīto taku. Tur, kur gājušas bailes, vairs nebūs nekā.
Būšu vienīgi es. Un neviens cits."
Franks Herberts "Kāpa" ("Dune")
