DZĪVEI JĀ
Pāršķirot jaunu dzīves lapaspusi
...Sirds sitas mežonīgā ātrumā, trūkst elpas, pārņem te auksti, te karsti drebuļi, svīst plaukstas, iestājas visaptveroša nerealitāte, izslēdzot jebkādu iespēju kontrolēt notiekošo – izzūd pasaule, zeme zem kājām saļogās, un liekas, arī es tūlīt vairs nebūšu... Sajukšu prātā vai nomiršu... Un visapkārt bailes, bailes, bailes – neizprotamas, nepārvaramas, neapturamas... Kā savvaļas zirgs, kas traucas pilnos auļos nezināmā virzienā...
Šīs sajūtas var saprast tikai tas, kurš pats ko tādu piedzīvojis.
Mans vārds ir Ieva. Esmu viena no tiem daudziem miljoniem cilvēku visā pasaulē, kuri zina, kas ir panikas lēkme – jo ir piedzīvojuši to personīgi un nepastarpināti.
|
Manuprāt, cilvēki, kuri izgājuši cauri panikas pieredzei, savā ziņā ir izredzēti. Pārbaudījumi viņiem dod iespēju sākt jaunu, pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi. Un viņi noteikti ir stipri cilvēki –
lai ieskatītos panikai tieši acīs, ir nepieciešama vislielākā drosme.
|
Mani skumdina fakts, ka vēl aizvien sabiedrībā valda daudz aizspriedumu, neticības, noliegumu attiecībā pret tā dēvēto veģetatīvo distoniju, tai skaitā trauksmi un panikas lēkmēm. Bet tas droši vien ir likumsakarīgi, jo tie, kas nav šīs "lietas" piedzīvojuši, nekad nesapratīs, kā tas ir – "mirt" ikreiz, kad ar pilnu sparu iegriežas šķietami nepielūdzamais panikas rats. Kamēr pati atrados panikas valgos, biju nogurusi no draugiem un ģimenes locekļiem, kuri domāja, ka var man palīdzēt ar vienkāršu aicinājumu: "Saņemies!" Un es jūtu līdzi visiem tiem cilvēkiem, kuri mēģina turpināt "normālu dzīvi", neskatoties uz nomācošajiem panikas traucējumiem, un izmisīgi cenšas paslēpt vai nomaskēt savu situāciju – lai neizskatītos muļķīgi vai vāji to priekšā, kuriem par viņu pārdzīvojumiem nav ne mazākā priekšstata.
Ilgus gadus dzīvojot plecu pie pleca ar "draudzeni" paniku, esmu piedzīvojusi daudz ko – kā fiziski, tā emocionāli. Un, izzinot panikas ieradumus, nenogurstoši esmu meklējusi atbildi uz jautājumu, kā un vai ir iespējams to uzveikt – pat tajos brīžos, kad piedzīvots kārtējais zaudējums, kārtējā vilšanās, kārtējā atzīšanās bezspēcībā panikas priekšā.
Es ticu, ka izmaiņas globālā līmenī vispirms sākas ar individuālām pārvērtībām katrā no mums. Kļūstot informēti par jautājumiem, kas skar mūsu veselību, mēs savās zināšanās varam dalīties arī ar citiem un tādējādi palīdzēt. Galu galā mēs varam izmainīt arī sabiedrības attieksmi – kaut vai tikai tāpēc, lai mūsu tuvinieki, draugi, darba kolēģi kļūtu saprotošāki un zinošāki par to, kas īsti ar mums notiek.
Cilvēkam, kurš pirmo reizi savā mūžā saskaras ar paniku, pārdzīvotais izraisa īstu šoku. Kaut gan, lēkmēm atkārtojoties, "šoka terapija" mazāka nekļūst. Katra panikas lēkme – lai arī nez cik reižu jau būtu pārciesta – fiziski, emocionāli un psiholoģiski tik un tā ir un paliek absolūti traumējoša epizode, pielīdzināma tādai kā "mazai nāvei", un šīs nudien ir sajūtas, kas spēj paralizēt visu dzīvi. Tomēr, pastiprināti cenšoties izvairīties no panikas, cilvēks neapzināti to tikai pietuvina. Šī atklāsme gan atnāk tikai ar laiku.:) Un tā nu sanāk – es baidos, un panika atnāk tieši tādēļ, ka baidos...
Droši vien tāpat kā daudziem citiem, kas piedzīvojuši īstu panikas lēkmi ar daudziem un dažādiem izjūtu, sajūtu un citiem "atribūtiem", arī man kādā brīdī sāka šķist, ka labāk ir sevi pasaudzēt, mazāk doties ārpus mājas, vairāk atpūsties – un tas viss ar mērķi neizprovocēt kārtējo panikas lēkmi. Tomēr mākslīgi radītais miers neko neatrisināja – patiesībā kļuva arvien grūtāk, "mezgls" sažņaudzās arvien ciešāk. Panika aizvien vairāk pārņēma kontroli pār manu ikdienu, līdz nokļuvu absolūtā "sprostā" – iesākumā par īstenām mocībām pārtapa došanās uz darbu, kas sevī ietvēra braukšanu uz pilsētas centru ar sabiedrisko transportu, pēc tam jau nevarēju iziet ārpus mājas ne līdz tuvējam veikalam, ne arī līdz poliklīnikai, lai dabūtu ārsta recepti kārtējai nomierinošo medikamentu devai. Tikai doma vien, ka būs jāpamet "komforta zona" jeb dzīvoklis, momentāni varēja iedarbināt panikas ratu, un, lieki teikt, ka šādos brīžos savus nodomus par došanos ārpasaulē visbiežāk atliku uz "labākiem laikiem". Jo kas zina, varbūt jau rīt es neticamā kārtā jutīšos daudz labāk, varbūt pēkšņi nez no kurienes būšu kļuvusi tik stipra, ka spēšu stāties pretī savam vislielākajam ienaidniekam – panikas lēkmēm – un viegli, bez piepūles uzveikt tās.
Protams, brīnumi nenotika. Vismaz ne uzreiz. Mans ceļš pretim normālai dzīvei noteikti nebija viegls. Un kilometru pieveikšana noritēja ne tādā secībā, kādā biju to iztēlojusies. Tas prasīja pārvērtēt līdzšinējās nostādnes, izrediģēt uzskatus, izravēt iekšējās nezāles un zināmā mērā atstāt pagātnē daļu no sevis. Vai no tā, ko uzskatīju par sevi esam. Sadegt... lai pēc tam augšāmceltos? Varbūt skan nedaudz patētiski, bet šis tik un tā man šķiet labākais salīdzinājums. Nezinu, vai citādā veidā nozīmīgas pārmaiņas vispār ir iespējamas. Jo lielas pārvērtības prasa lielu atteikšanos no visa līdzšinējā, ierastā. Mēdz teikt – arī lielu drosmi. Varbūt. Kaut gan drosme noteikti ir kaldināma īpašība, kas pieaug proporcionāli noietajam ceļam un pastiprinās līdz ar katru vēlmi un centienu sasniegt jaunu ceļa pagriezienu. Un, kad uz mirkli atskaties pār plecu, saproti – ikviens noietais solis, lai cik pūļu tas prasījis, ir bijis tā vērts. Un varbūt tieši tas padara manu – un arī Tavu – dzīvi tik neizdibināmu, tik neparedzamu un tomēr tik skaistu.
Es zinu – tie, kas izgājuši "panikas skolu", nekad vairs nebūs tādi, kā agrāk – pirms liktenīgajām mācībām. Šī skola var šķist cietsirdīga, taču ieguvums, veiksmīgi to absolvējot, ir neizmērojams. Un, iespējams, īstās pārmaiņas iesākas tai brīdī, kad apzināmies, ka mūsu "kaite" nav mums dzīves, dabas vai pat paša Dieva uzsūtīta nolemtība, ar kuru tālredzīgi viltīgi būs jācenšas sadzīvot visa turpmākā mūža garumā, bet gan mūsu Lielā Iespēja. Izzināt, saprast un visbeidzot mainīt – savus uzskatus, priekšstatus, domas un rīcību. Un, ja pietiek drosmes – varbūt pat visu dzīvi.
Šajā lapā es gribu dalīties ar Tevi savā "panikas pieredzē", tajā sapratnē un atklājumos, kas dzimuši un izkristalizējušies šīs pieredzes ceļā. Turpmākajās lapas sadaļās Tu atradīsi informāciju par to, kas personīgi man palīdzēja uzveikt paniku. Pamatā tās bija divas lietas – fiziskajā plānā organismu sakārtot līdzēja mūsdienu tehnoloģijas mikrostrāvas terapijas jomā, proti, Alpha-Stim® aparātiņš, ko es tiešām uzskatu par nenovērtējamu, neaizstājamu palīgu un lielisku alternatīvu medikamentiem (skat. izvēlni "Alpha-Stim"). Savukārt psiholoģisku atbalstu, iedrošinājumu un nepieciešamos "ieročus" izšķirošajai kaujai ar paniku es guvu, pateicoties Čārlza Lindena izstrādātajai, efektīvajai trauksmes stāvokļu uzveikšanas tehnikai (skat. izvēlni "The Linden Method"). Vēl viena ļoti nozīmīga lapas sadaļa, manuprāt, ir "Kā palīdzēt" – tā vairāk domāta panikas upuru tuviniekiem un satur svarīgus faktus par panikas "dabu", tās dažādajiem izpausmju veidiem un, jo īpaši būtiski, informāciju par to, kā apkārtējie var atvieglot sev mīļo un tuvo cilvēku ikdienu un sekmēt viņu atveseļošanos.
Tomēr, neraugoties uz atbalstu, ko varam saņemt no ārpuses, uzskatu, ka attiecības ar paniku ir un paliek individuāli risināms jautājums, proti, ar to jebkurā gadījumā IR un būs JĀTIEK GALĀ katram pašam – neviens cits šo situāciju ne manā, ne Tavā vietā neatrisinās. Tomēr kāds vērā ņemams ieteikums vai draudzīgs padoms, kas spēj palīdzēt brīdī, kad ar esošajām zināšanām un šī brīža spēkiem ir par maz, var būt noderīgs vienmēr, vai ne tā?
Johanam Volfgangam Gētem pieder vārdi: "Lai arī uz ko Tu būtu spējīgs, lai arī par ko Tu sapņotu, sāc to īstenot! Drosme dod cilvēkam spēku un pat brīnumainu varu." Priecāšos, ja mana pieredze un tas, ko savā ceļā esmu atklājusi un sapratusi, palīdzēs arī Tev atgūt drosmi, dzīvotprieku un ticību visam labajam, kas mājo uz šīs planētas. Un, lai ar šo "arsenālu" sirdī un prātā, Tu spētu doties pasaulē – piepildīt lielos sapņus un atklāt savu īsto Būtību. Un beidzot pāršķirtu jaunu savas dzīves nodaļu. Tikai šoreiz – bez panikas. 
Drosmi un uzvaru vēlot,
IEVA
PANIKAI NĒ
Kas ir "panikas traucējumi"?
Stress un trauksme pēc būtības ir normālas cilvēka dzīves sastāvdaļas, nepieciešams izdzīvošanas nosacījums. Trauksmei ir svarīga aizsargfunkcija – tā paaugstina uzmanību un rada enerģiju, lai pārvarētu dažādas bīstamas situācijas. Tā arī motivē cilvēku radīt un izdzīvot pārmaiņas, virzīties uz uzstādīto mērķi. Taču ir arī trauksmes veidi, kas ir situācijai neadekvāti, rada cilvēkam ilgstošu psihisko spriedzi, izraisa somatiskus un sociālas adaptācijas traucējumus.
Viens no šādiem neadekvātiem trauksmes veidiem ir ģeneralizēta trauksme, kas ir ilgstoši noturīga, nav saistīta ar reālu situāciju un izpaužas kā muskuļu un kustību spriedze, paaugstināta veģetatīvās nervu sistēmas darbība (paātrināta sirdsdarbība, drebuļi, muskuļu saspringums, svīšana u.tml.), saspringtas gaidas vai priekšnojauta par kaut ko sliktu, miega traucējumi. Iemesli šādam stāvoklim arī pašam cilvēkam var būt neizprotami. Ja trauksme palielinās, pilnībā pārņem cilvēku un parādās pēkšņas bailes nomirt vai sajukt prātā, to sauc par panikas lēkmi.
Panikas lēkmes ir spontānas, intensīvas, īslaicīgas trauksmes epizodes, kas parasti rodas negaidot, visbiežāk bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm un acīmredzama iemesla, un ko pavada virkne biedējošu fizisku simptomu. Panikas lēkme ilgst aptuveni 10–30 minūtes (reti ilgāk par stundu), intensitāti sasniedzot 5–10 minūtēs, un parasti parādās 1–2 reizes nedēļā, taču smagākos gadījumos – arī katru dienu. Tās novērojamas aptuveni 5 līdz 6% cilvēku populācijā, 3 līdz 4 reizes biežāk sievietēm.
Par panikas lēkmi var nosaukt pēkšņas intensīvas bailes vai diskomfortu savienojumā ar vismaz 4 sekojošiem simptomiem (pie nosacījumiem, ka tie nav saistīti ar kādu ķīmisku vielu lietošanu vai somatisku saslimšanu):
• paātrināta sirdsdarbība, paātrināts pulss;
• pastiprināta svīšana;
• drebuļi, tremors (trīce);
• gaisa trūkuma sajūta, aizdusa;
• apgrūtināta elpošana, elpas trūkums;
• sāpes un diskomforts kreisajā krūškurvja pusē;
• slikta dūša vai cits diskomforts (piemēram, vajadzība skriet uz tualeti);
• galvas reibšanas sajūta, nestabilitāte, viegluma sajūta galvā vai stāvoklis pirms ģībšanas;
• derealizācijas, depersonalizācijas, nerealitātes izjūta (sevis apzināšanās izmaiņas, sajūta, ka "Es" tiek zaudēts);
• bailes sajukt prātā vai izdarīt kādu nekontrolētu rīcību;
• bailes nomirt;
• tirpšanas, sastinguma vai durstīšanas sajūta (piemēram, rokas un kājas kļūst aukstas);
• karstuma vai aukstuma viļņi.
Kad cilvēks pirmo reizi piedzīvo panikas lēkmi, parasti viņš cenšas saistīt savu stāvokli ar kādu fizisku vai, retāk, psihisku saslimšanu. Sākas daudzi ārstu apmeklējumi, medicīniskas izmeklēšanas, kas nekādus nopietnus veselības traucējumus neuzrāda. Ārsts sāk izrakstīt pacientam trankvilizatorus un antidepresantus.
Tā kā panikas lēkmes atkārtojas, cilvēks no vienas puses sāk aizvien lielāku uzmanību pievērst savām ķermeņa sajūtām un pārspīlēt simptomus (piemēram, sirdsdarbības paātrināšanos, kāpjot pa kāpnēm, sāk uztvert kā tuvojošos infarktu), no otras puses – cenšas pasargāt sevi no situācijām, kurās varētu būt apgrūtināta nepieciešamās palīdzības sniegšana, un sāk izvairīties no atrašanās lielā cilvēku pūlī, braukšanas sabiedriskajā transportā vai iziešanas laukā no mājām bez kāda cita klātbūtnes.
Šādā gadījumā cilvēks papildus cieš arī no agorafobijas – bailēm no plašām, atklātām telpām, ko pats vēl vairāk attīsta. Var attīstīties arī klaustrofobija – bailes atrasties šaurās, slēgtās telpās. Pamazām cilvēks var sākt izvairīties no saskarsmes – gan dēļ bailēm kaut kur aiziet un nokļūt nedrošā situācijā, gan dēļ piesardzības, lai neizjustu kaunu, iekrītot panikā citu cilvēku klātbūtnē. Tāpēc pie panikas lēkmēm var veidoties depresija, arī alkohola atkarība. Ilgstošākā laika posmā panikas lēkmes var novest cilvēku pie sociālas izolētības, darbaspēju zaudējuma un tādējādi – pie dzīves kvalitātes būtiskas pazemināšanās.
Daži fakti:
►Panikas lēkme var notikt jebkurā laikā un bez iepriekšējiem brīdinājuma signāliem. Panika nav atkarīga no situācijas, vietas vai objektīvi draudošiem apstākļiem, tādēļ lēkmes ir neprognozējamas.
►Vēl joprojām panikas lēkmju rašanās iemesliem nav vienota teorētiska izskaidrojuma, taču ir skaidrs, ka trauksme ir atbildes reakcija uz iekšēju vai ārēju stresu.
►Panikas "upuru" vairākumu – vidēji 75% – sastāda sievietes.
►Ir aprēķināts, ka Amerikā vien no trauksmes radītām disfunkcijām, to skaitā panikas lēkmēm, cieš vismaz 23 miljoni cilvēku.
►Panikas "izplatība" ir līdzīga visās valstīs, panikas lēkmes nepazīst etniskās un rasu atšķirības, valstu un kultūru robežas. Līdzīgus statistikas datus sniedz dažādas valstis, piemēram, Kanāda, Itālija, Koreja, Jaunzēlande un ASV.
►Visbiežāk cilvēki pirmo panikas lēkmi piedzīvo 18–24 gadu vecumā, taču ir iespējams pirmoreiz ar to saskarties, arī pārkāpjot 30–40 gadu slieksni.
►Panikas traucējumi vidēji divas reizes biežāk novērojami vecuma grupā no 25 līdz 44 nekā vecuma grupā no 45 līdz 64 gadiem. Reti sastopami panikas traucējumi ir cilvēkiem virs 65 gadiem.
►Pārsvarā gadījumu panikas traucējumi parādās pēc pārdzīvota stresa pilna notikuma vai dzīves perioda. Tomēr, piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, vairums cilvēku nav spējīgi izskaidrot pēkšņo un spēcīgo baiļu rašanās iemeslu.
►Piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, cilvēki visbiežāk sauc ātro palīdzību, jo domā, ka viņus piemeklējis infarkts vai kāda cita nopietna slimība.
►Panikas traucējumu attīstībā tiek pieļauta liela pārmantoto ģenētisko faktoru ietekme. Vairākkārtīgi palielināts risks piedzīvot panikas traucējumus ir cilvēkiem, kas piedzimuši ģimenēs, kurās kādam no tuviem radiniekiem ir diagnosticēti panikas traucējumi.
►Bieži panikas lēkmi izraisa cilvēks pats – baidoties no atkārtotas lēkmes, viņš neviļus to izprovocē.
►Viens no panikas lēkmju "pavadoņiem" bieži ir agorafobija – bailes vienam atstāt mājas, izvairīšanās no lielveikaliem, rindām, vilcieniem, lidmašīnām utt. – no situācijām un vietām, kur ir grūtības ar ātru izkļūšanu un var būt problēmas ar medicīniskās palīdzības saņemšanu.
►Pastāvīgi panikas traucējumi atstāj nelabvēlīgu efektu uz personas dzīvi vairumā aspektu: attiecībām ģimenē, mobilitāti, sociāliem kontaktiem, nodarbinātību, ekonomisko statusu, tādējādi ievērojami ietekmējot personas dzīves kvalitāti.
►Panikas izpaušanos var ietekmēt psiholoģiski faktori: konflikti ģimenē, ģimenes atbalsta trūkums, trauksmes piedzīvošana bērnībā, hroniskas fiziskas vai psiholoģiskas slimības ģimenē, alkohola vai narkotiku atkarība tuvinieku vidū.
►Panikas lēkmes parasti liecina par neatrisinātiem iekšējiem konfliktiem, neizdzīvotām jūtām saistībā ar kādiem nozīmīgiem notikumiem.
►Lai gan panikas lēkmes laikā pārdzīvotie fiziskie simptomi šķiet ārkārtīgi biedējoši, pati par sevi panikas lēkme nerada reālus draudus un paliekošas sekas cilvēka veselībai. Tātad – tā neved ne pie nāves, ne paškontroles zaudējuma, ne sajukšanas prātā.
►Kā liecina pētījumi, panikas upuriem vairumā gadījumu ir labāki veselības rādītāji nekā vidusmēra cilvēkam. Panikas lēkmes stiprina un norūda organismu, īpaši sirdi, kas lēkmes laikā strādā kā pie nopietnas fiziskas slodzes.
P.S.Panikas lēkmes rosina meklēt atbildes uz būtiskiem, eksistenciāliem jautājumiem, aicina veikt korekcijas līdzšinējā domāšanas modelī un dod iespēju tuvāk iepazīt pašam sevi. Izejot cauri šaušalīgajai panikas pieredzei, dzīve atmirdz pilnīgi jaunās krāsās – to atzīst gandrīz visi cilvēki, kas piedzīvojuši un UZVEIKUŠI trauksmi un panikas lēkmes, un šim apgalvojumam simtprocentīgi pievienojos arī es!
