DZĪVEI JĀ
Pāršķirot jaunu dzīves lapaspusi
...Sirds sitas mežonīgā ātrumā, trūkst elpas, pārņem te auksti, te karsti drebuļi, svīst plaukstas, iestājas visaptveroša nerealitāte, izslēdzot jebkādu iespēju kontrolēt notiekošo – izzūd pasaule, zeme zem kājām saļogās, un liekas, arī es tūlīt vairs nebūšu... Sajukšu prātā vai nomiršu... Un visapkārt bailes, bailes, bailes – neizprotamas, nepārvaramas, neapturamas... Kā savvaļas zirgs, kas traucas pilnos auļos nezināmā virzienā...
Šīs sajūtas var saprast tikai tas, kurš pats ko tādu piedzīvojis.
Mans vārds ir Ieva. Šī biedrības "Bez panikas" mājas lapa izveidota ar mērķi sniegt atbalstu, palīdzību un iedrošinājumu tiem cilvēkiem, kuri zina, kas ir trauksme un panikas lēkmes – jo ir piedzīvojuši to personīgi un nepastarpināti. Un protams, šo cilvēku draugiem un tuviniekiem – lai sniegtu to nepieciešamo informāciju, kas palīdzētu labāk saprast, ko izjūt un pārdzīvo cilvēks, kurš savā dzīvē saskāries ar veģetatīvās distonijas traucējumiem – nemieru, bailēm, paniku, depresiju u.c. simptomiem, un lai veicinātu dziļāku sapratni un toleranci pret trauksmes/panikas "upuriem" sabiedrībā kopumā.
|
Cilvēki, kuri izgājuši cauri panikas pieredzei, savā ziņā ir izredzēti. Pārbaudījumi viņiem dod iespēju sākt jaunu, pilnvērtīgu un piepildītu dzīvi. Un viņi noteikti ir stipri cilvēki –
lai ieskatītos panikai tieši acīs, ir nepieciešama vislielākā drosme.
|
Diemžēl mūsdienu modernajā sabiedrībā vēl aizvien valda daudz aizspriedumu, neticības, neizpratnes un noliegumu attiecībā pret tā dēvēto veģetatīvo distoniju, tai skaitā trauksmi un panikas lēkmēm. Bet tas droši vien ir likumsakarīgi, jo tie, kas nav to visu piedzīvojuši paši "uz savas ādas", nekad nesapratīs, kā tas ir – ik dienu dzīvot plecu pie pleca ar "draudzeni" paniku, mokoties kā fiziski, tā emocionāli, un "mirt" ikreiz, kad ar pilnu sparu iegriežas šķietami nepielūdzamais panikas rats. Tikai tas cilvēks, kurš pats reiz atradies panikas valgos, zina, cik neefektīvs un nevietā ir draugu un ģimenes locekļu it kā vienkāršais aicinājums: "Nu, saņemies taču!". Jo viņi patiešām domā, ka tā var palīdzēt... Un es jūtu līdzi visiem tiem cilvēkiem, kuri mēģina turpināt dzīvot "normālu dzīvi", neskatoties uz nomācošajiem panikas simptomiem, un izmisīgi cenšas paslēpt vai nomaskēt savu situāciju – lai neizskatītos muļķīgi vai vāji to priekšā, kuriem par viņu pārdzīvojumiem nav ne mazākā priekšstata.
Izzinot panikas ieradumus, ilgus gadus nenogurstoši esmu meklējusi atbildi uz jautājumu, kā un vai ir iespējams "ienaidnieku" uzveikt – pat tajos brīžos, kad piedzīvots kārtējais zaudējums, kārtējā vilšanās, kārtējā atzīšanās bezspēcībā panikas priekšā... Es ticu, ka izmaiņas globālā līmenī vispirms sākas ar individuālām pārvērtībām katrā no mums. Kļūstot informēti par jautājumiem, kas skar mūsu veselību, mēs savās zināšanās varam dalīties arī ar citiem un tādējādi palīdzēt. Galu galā mēs varam izmainīt arī sabiedrības attieksmi – kaut vai tikai tāpēc, lai mūsu tuvinieki, draugi, darba kolēģi kļūtu saprotošāki un zinošāki par to, kas īsti ar mums notiek.
Cilvēkam, kurš pirmo reizi savā mūžā saskaras ar paniku, pārdzīvotais izraisa īstu šoku. Kaut gan arī ar laiku, lēkmēm atkārtojoties, "šoka terapija" mazāka nekļūst. Katra panikas lēkme – lai arī nez cik reižu jau būtu pārciesta – fiziski, emocionāli un psiholoģiski tik un tā ir un paliek absolūti traumējoša epizode, pielīdzināma tādai kā "mazai nāvei", un šīs nudien ir sajūtas, kas spēj paralizēt visu dzīvi. Tomēr, pastiprināti cenšoties izvairīties no panikas, cilvēks neapzināti to tikai pietuvina. Šī atklāsme gan atnāk tikai ar laiku. Un tā nu sanāk – es baidos, un panika atnāk tieši tādēļ, ka baidos...
Ir labi saprotams, kāpēc cilvēkam, kurš piedzīvojis īstu panikas lēkmi ar dažādiem izjūtu, sajūtu un citiem "atribūtiem", kādā brīdī sāk šķist, ka labāk ir sevi pasaudzēt, mazāk doties ārpus mājas, vairāk atpūsties – un tas viss ar mērķi neizprovocēt kārtējo panikas lēkmi. Tomēr mākslīgi radītais miers neko neatrisina – patiesībā kļūst arvien grūtāk, "mezgls" sažņaudzas arvien ciešāk. Ja vien ļauj panikai netraucēti darboties, tā aizvien vairāk pārņem kontroli pār cilvēka ikdienu, līdz viņš nokļūst absolūtā "sprostā" – iesākumā par īstenām mocībām var pārtapt tāda pašsaprotama lieta kā došanās uz darbu vai braukšana uz pilsētas centru ar sabiedrisko transportu, pēc tam jau bailes stindzina tā, ka vairs nav spēka tām pretoties un nevar iziet pat ārpus mājas ne līdz tuvējam veikalam, ne arī līdz poliklīnikai, lai dabūtu ārsta recepti kārtējai nomierinošo medikamentu devai. Tikai doma vien, ka būs jāpamet "komforta zona" jeb dzīvoklis, spēj momentāni iedarbināt panikas ratu, un, lieki teikt, ka šādos brīžos savus nodomus par došanos ārpasaulē cilvēks visbiežāk atliek uz "labākiem laikiem". Jo kas zina, varbūt jau rīt es neticamā kārtā jutīšos daudz labāk, varbūt pēkšņi nez no kurienes būšu kļuvis tik stiprs, ka spēšu stāties pretī savam vislielākajam ienaidniekam – panikas lēkmēm – un viegli, bez piepūles uzveikt tās.
Šādi domājot un rīkojoties, brīnumi visbiežāk nenotiek. Panika ir spēcīgs pretinieks – visnotaļ iluzors, nereāls un tieši šī iemesla dēļ tik grūti pieveicams. Un tieši tāpēc panikas "upura" ceļš pretim "normālai dzīvei" noteikti nav viegls. Un kilometru pieveikšana ne vienmēr norit tādā secībā, kādā cilvēks to ir iztēlojies. Tas prasa pārvērtēt līdzšinējās nostādnes, izrediģēt uzskatus, izravēt iekšējās nezāles un zināmā mērā atstāt pagātnē daļu no sevis. Vai no tā, ko cilvēks līdz šim ir uzskatījis par sevi esam. Sadegt... lai pēc tam augšāmceltos? Varbūt skan nedaudz patētiski, bet šis tik un tā šķiet labākais salīdzinājums. Nezinu, vai citādā veidā nozīmīgas pārmaiņas vispār ir iespējamas. Jo lielas pārvērtības prasa lielu atteikšanos no visa līdzšinējā, ierastā. Mēdz teikt – arī lielu drosmi. Varbūt. Kaut gan drosme noteikti ir kaldināma īpašība, kas pieaug proporcionāli noietajam ceļam un pastiprinās līdz ar katru vēlmi un centienu sasniegt jaunu ceļa pagriezienu. Un, kad uz mirkli atskaties pār plecu, saproti – ikviens noietais solis, lai cik pūļu tas prasījis, ir bijis tā vērts. Un varbūt tieši tas padara dzīvi tik neizdibināmu, tik neparedzamu un tomēr tik skaistu.
Es zinu – tie, kas izgājuši "panikas skolu", nekad vairs nebūs tādi, kā agrāk – pirms liktenīgajām mācībām. Šī skola var šķist cietsirdīga, taču ieguvums, veiksmīgi to absolvējot, ir neizmērojams. Un, iespējams, īstās pārmaiņas iesākas tai brīdī, kad apzināmies, ka panika nav dzīves, dabas vai pat paša Dieva uzsūtīta nolemtība par kādiem pagātnē nodarītiem darbiem vai kādiem citiem nezināmiem grēkiem, ka tā nav "kaite", ar kuru tālredzīgi viltīgi būs jācenšas sadzīvot visa turpmākā mūža garumā, bet gan Lielā Iespēja. Izzināt, saprast un visbeidzot mainīt – savus uzskatus, priekšstatus, domas un rīcību. Un, ja pietiek drosmes – varbūt pat visu dzīvi.
Šajā lapā es gribu dalīties ar Tevi savā sapratnē un atklājumos, kas dzimuši un izkristalizējušies manā personīgajā trauksmes/panikas izpētes ceļā. Tomēr, neraugoties uz palīdzību un atbalstu, ko varam saņemt no ārpuses, attiecības ar paniku ir un paliek individuāli risināms jautājums, proti, ar to jebkurā gadījumā IR un būs JĀTIEK GALĀ katram pašam – neviens cits šo situāciju Tavā vietā neatrisinās. Tomēr kāds vērā ņemams ieteikums vai draudzīgs padoms, kas spēj palīdzēt brīdī, kad ar Tavām pašreizējām zināšanām un šī brīža spēkiem ir par maz, var būt noderīgs vienmēr, vai ne tā?
Ceru, ka Tev noderēs arī latviski iztulkotā Čārlza Lindena metode efektīvajai trauksmes stāvokļu uzveikšanai, kurā ietvertie "9 balsti" satur reālus ieteikumus, kas palīdzēs Tev uzsākt izšķirošo kauju ar paniku. (skat. izvēlni "The Linden Method"). Vēl viena ļoti nozīmīga lapas sadaļa ir "Kā palīdzēt" – tā vairāk domāta panikas upuru tuviniekiem un satur svarīgus faktus par panikas "dabu", tās dažādajiem izpausmju veidiem un, jo īpaši būtiski, informāciju par to, kā apkārtējie var atvieglot sev mīļo un tuvo cilvēku ikdienu un sekmēt viņu atveseļošanos.
Johanam Volfgangam Gētem pieder vārdi: "Lai arī uz ko Tu būtu spējīgs, lai arī par ko Tu sapņotu, sāc to īstenot! Drosme dod cilvēkam spēku un pat brīnumainu varu." Un šādas pārliecības priekšā atkāpjas visi monstri, arī panika. Priecāšos, ja manas zināšanas par paniku un tas, ko savos meklējumos esmu atklājusi un sapratusi, palīdzēs arī Tev atgūt drosmi, dzīvotprieku un ticību visam labajam, kas mājo uz šīs planētas. Un, lai ar šo "arsenālu" sirdī un prātā, Tu spētu doties pasaulē – piepildīt lielos sapņus un atklāt savu īsto Būtību. Un beidzot pāršķirtu jaunu savas dzīves nodaļu. Tikai šoreiz – bez panikas. 
Drosmi un uzvaru vēlot,
IEVA
PANIKAI NĒ
Kas ir "panikas traucējumi"?
Stress un trauksme pēc būtības ir normālas cilvēka dzīves sastāvdaļas, nepieciešams izdzīvošanas nosacījums. Trauksmei ir svarīga aizsargfunkcija – tā paaugstina uzmanību un rada enerģiju, lai pārvarētu dažādas bīstamas situācijas. Tā arī motivē cilvēku radīt un izdzīvot pārmaiņas, virzīties uz uzstādīto mērķi. Taču ir arī trauksmes veidi, kas ir situācijai neadekvāti, rada cilvēkam ilgstošu psihisko spriedzi, izraisa somatiskus un sociālas adaptācijas traucējumus.
Viens no šādiem neadekvātiem trauksmes veidiem ir ģeneralizēta trauksme, kas ir ilgstoši noturīga, nav saistīta ar reālu situāciju un izpaužas kā muskuļu un kustību spriedze, paaugstināta veģetatīvās nervu sistēmas darbība (paātrināta sirdsdarbība, drebuļi, muskuļu saspringums, svīšana u.tml.), saspringtas gaidas vai priekšnojauta par kaut ko sliktu, miega traucējumi. Iemesli šādam stāvoklim arī pašam cilvēkam var būt neizprotami. Ja trauksme palielinās, pilnībā pārņem cilvēku un parādās pēkšņas bailes nomirt vai sajukt prātā, to sauc par panikas lēkmi.
Panikas lēkmes ir spontānas, intensīvas, īslaicīgas trauksmes epizodes, kas parasti rodas negaidot, visbiežāk bez jebkādām iepriekšējām pazīmēm un acīmredzama iemesla, un ko pavada virkne biedējošu fizisku simptomu. Panikas lēkme ilgst aptuveni 10–30 minūtes (reti ilgāk par stundu), intensitāti sasniedzot 5–10 minūtēs, un parasti parādās 1–2 reizes nedēļā, taču smagākos gadījumos – arī katru dienu. Tās novērojamas aptuveni 5 līdz 6% cilvēku populācijā, 3 līdz 4 reizes biežāk sievietēm.
Par panikas lēkmi var nosaukt pēkšņas intensīvas bailes vai diskomfortu savienojumā ar vismaz 4 sekojošiem simptomiem (pie nosacījumiem, ka tie nav saistīti ar kādu ķīmisku vielu lietošanu vai somatisku saslimšanu):
• paātrināta sirdsdarbība, paātrināts pulss;
• pastiprināta svīšana;
• drebuļi, tremors (trīce);
• gaisa trūkuma sajūta, aizdusa;
• apgrūtināta elpošana, elpas trūkums;
• sāpes un diskomforts kreisajā krūškurvja pusē;
• slikta dūša vai cits diskomforts (piemēram, vajadzība skriet uz tualeti);
• galvas reibšanas sajūta, nestabilitāte, viegluma sajūta galvā vai stāvoklis pirms ģībšanas;
• derealizācijas, depersonalizācijas, nerealitātes izjūta (sevis apzināšanās izmaiņas, sajūta, ka "Es" tiek zaudēts);
• bailes sajukt prātā vai izdarīt kādu nekontrolētu rīcību;
• bailes nomirt;
• tirpšanas, sastinguma vai durstīšanas sajūta (piemēram, rokas un kājas kļūst aukstas);
• karstuma vai aukstuma viļņi.
Kad cilvēks pirmo reizi piedzīvo panikas lēkmi, parasti viņš cenšas saistīt savu stāvokli ar kādu fizisku vai, retāk, psihisku saslimšanu. Sākas daudzi ārstu apmeklējumi, medicīniskas izmeklēšanas, kas nekādus nopietnus veselības traucējumus neuzrāda. Ārsts sāk izrakstīt pacientam trankvilizatorus un antidepresantus.
Tā kā panikas lēkmes atkārtojas, cilvēks no vienas puses sāk aizvien lielāku uzmanību pievērst savām ķermeņa sajūtām un pārspīlēt simptomus (piemēram, sirdsdarbības paātrināšanos, kāpjot pa kāpnēm, sāk uztvert kā tuvojošos infarktu), no otras puses – cenšas pasargāt sevi no situācijām, kurās varētu būt apgrūtināta nepieciešamās palīdzības sniegšana, un sāk izvairīties no atrašanās lielā cilvēku pūlī, braukšanas sabiedriskajā transportā vai iziešanas laukā no mājām bez kāda cita klātbūtnes.
Šādā gadījumā cilvēks papildus cieš arī no agorafobijas – bailēm no plašām, atklātām telpām, ko pats vēl vairāk attīsta. Var attīstīties arī klaustrofobija – bailes atrasties šaurās, slēgtās telpās. Pamazām cilvēks var sākt izvairīties no saskarsmes – gan dēļ bailēm kaut kur aiziet un nokļūt nedrošā situācijā, gan dēļ piesardzības, lai neizjustu kaunu, iekrītot panikā citu cilvēku klātbūtnē. Tāpēc pie panikas lēkmēm var veidoties depresija, arī alkohola atkarība. Ilgstošākā laika posmā panikas lēkmes var novest cilvēku pie sociālas izolētības, darbaspēju zaudējuma un tādējādi – pie dzīves kvalitātes būtiskas pazemināšanās.
Daži fakti:
►Panikas lēkme var notikt jebkurā laikā un bez iepriekšējiem brīdinājuma signāliem. Panika nav atkarīga no situācijas, vietas vai objektīvi draudošiem apstākļiem, tādēļ lēkmes ir neprognozējamas.
►Vēl joprojām panikas lēkmju rašanās iemesliem nav vienota teorētiska izskaidrojuma, taču ir skaidrs, ka trauksme ir atbildes reakcija uz iekšēju vai ārēju stresu.
►Panikas "upuru" vairākumu – vidēji 75% – sastāda sievietes.
►Ir aprēķināts, ka Amerikā vien no trauksmes radītām disfunkcijām, to skaitā panikas lēkmēm, cieš vismaz 23 miljoni cilvēku.
►Panikas "izplatība" ir līdzīga visās valstīs, panikas lēkmes nepazīst etniskās un rasu atšķirības, valstu un kultūru robežas. Līdzīgus statistikas datus sniedz dažādas valstis, piemēram, Kanāda, Itālija, Koreja, Jaunzēlande un ASV.
►Visbiežāk cilvēki pirmo panikas lēkmi piedzīvo 18–24 gadu vecumā, taču ir iespējams pirmoreiz ar to saskarties, arī pārkāpjot 30–40 gadu slieksni.
►Panikas traucējumi vidēji divas reizes biežāk novērojami vecuma grupā no 25 līdz 44 nekā vecuma grupā no 45 līdz 64 gadiem. Reti sastopami panikas traucējumi ir cilvēkiem virs 65 gadiem.
►Pārsvarā gadījumu panikas traucējumi parādās pēc pārdzīvota stresa pilna notikuma vai dzīves perioda. Tomēr, piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, vairums cilvēku nav spējīgi izskaidrot pēkšņo un spēcīgo baiļu rašanās iemeslu.
►Piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, cilvēki visbiežāk sauc ātro palīdzību, jo domā, ka viņus piemeklējis infarkts vai kāda cita nopietna slimība.
►Panikas traucējumu attīstībā tiek pieļauta liela pārmantoto ģenētisko faktoru ietekme. Vairākkārtīgi palielināts risks piedzīvot panikas traucējumus ir cilvēkiem, kas piedzimuši ģimenēs, kurās kādam no tuviem radiniekiem ir diagnosticēti panikas traucējumi.
►Bieži panikas lēkmi izraisa cilvēks pats – baidoties no atkārtotas lēkmes, viņš neviļus to izprovocē.
►Viens no panikas lēkmju "pavadoņiem" bieži ir agorafobija – bailes vienam atstāt mājas, izvairīšanās no lielveikaliem, rindām, vilcieniem, lidmašīnām utt. – no situācijām un vietām, kur ir grūtības ar ātru izkļūšanu un var būt problēmas ar medicīniskās palīdzības saņemšanu.
►Pastāvīgi panikas traucējumi atstāj nelabvēlīgu efektu uz personas dzīvi vairumā aspektu: attiecībām ģimenē, mobilitāti, sociāliem kontaktiem, nodarbinātību, ekonomisko statusu, tādējādi ievērojami ietekmējot personas dzīves kvalitāti.
►Panikas izpaušanos var ietekmēt psiholoģiski faktori: konflikti ģimenē, ģimenes atbalsta trūkums, trauksmes piedzīvošana bērnībā, hroniskas fiziskas vai psiholoģiskas slimības ģimenē, alkohola vai narkotiku atkarība tuvinieku vidū.
►Panikas lēkmes parasti liecina par neatrisinātiem iekšējiem konfliktiem, neizdzīvotām jūtām saistībā ar kādiem nozīmīgiem notikumiem.
►Lai gan panikas lēkmes laikā pārdzīvotie fiziskie simptomi šķiet ārkārtīgi biedējoši, pati par sevi panikas lēkme nerada reālus draudus un paliekošas sekas cilvēka veselībai. Tātad – tā neved ne pie nāves, ne paškontroles zaudējuma, ne sajukšanas prātā.
►Kā liecina pētījumi, panikas upuriem vairumā gadījumu ir labāki veselības rādītāji nekā vidusmēra cilvēkam. Panikas lēkmes stiprina un norūda organismu, īpaši sirdi, kas lēkmes laikā strādā kā pie nopietnas fiziskas slodzes.
►Panikas lēkmes rosina meklēt atbildes uz būtiskiem, eksistenciāliem jautājumiem, aicina veikt korekcijas līdzšinējā domāšanas modelī un dod iespēju tuvāk iepazīt pašam sevi. Izejot cauri šaušalīgajai panikas pieredzei, dzīve atmirdz pilnīgi jaunās krāsās – to atzīst gandrīz visi cilvēki, kas piedzīvojuši trauksmi un panikas lēkmes, uzdrīkstējušies stāties tām pretī, cīnījušies un visbeidzot svinējuši gaidīto UZVARU. Un šī noteikti ir vislabākā ziņa no visām!
"Es nedrīkstu baidīties. Bailes iznīcina visu. Bailes ir kā maza nāve, kas nes sev līdzi pilnīgu iznīcināšanu. Tāpēc es stāšos pretī savām bailēm. Es ļaušu tām iet – pāri man un cauri man. Un, kad bailes būs palikušas pagātnē, es pavērsīšu savu iekšējo redzi, lai skatītu to iemīto taku. Tur, kur gājušas bailes, vairs nebūs nekā.
Būšu vienīgi es. Un neviens cits."
Franks Herberts "Kāpa" ("Dune")
