● 100% atklāti
Veiksmes stāsti
Mēs iedvesmojam viens otru.
Mēs uzvaram. KOPĀ
| Atraksti arī Tu: ieva@bezpanikas.lv |
Lauras stāsts
Man ir 25 gadi, un šogad ir 10 gadu kopā būšanas jubileja... Ar ko? Ar manu mīļāko, draugu Sliktumu (citi gan viņu sauc par Veģetatīvo Distoniju).
Viņš parādījās mana vectēva kakla vēža operācijas laikā. Pēc tam arī skolā, neļāva man mācīties. Patiesībā es no Viņa ļoti baidījos, jo nezināju, kāpēc Viņš ir ar mani, ko Viņš grib – un galu galā, lai liek taču mani mierā! Domāju, ka Viņš ir kāda ļauna slimība, kas manī paslēpusies, un ārsti vienkārši ir tādi muļķi, ka nespēj palīdzēt.
Agneses stāsts
Panikas lēkmes, fobijas un veģetatīvās nervu distonijas pazīmes mani moka no 17 gadu vecuma (pašlaik man pavisam drīz paliks 21). Patiesībā depresīvs noskaņojums un slimības priekšvēstneši, protams, bija pamanāmi jau labu laiku pirms mani piemeklēja pirmā panikas lēkme.
Iemācīta nepareiza attieksme pret dzīvi, īstu draugu trūkums, stresaina notiekošā uztvere un kāds cilvēks, kurš kopš bērnības emocionāli pakļāva mani un padarīja atkarīgu ar iebiedēšanas taktiku – šie ir galvenie iemesli, kuri sākotnēji izraisīja vieglas panikas lēkmes, bet vēlāk, pateicoties manai pārāk bagātajai, atjautīgajai fantāzijai, tie noveda līdz ārprātīgām domām un fobijām.
Rasas stāsts
Es sēdēju pie rakstāmgalda, kad mani pārņēma paniskas bailes un domas par nāvi... Galva sāka griezties, rokas tirpt, mute kļuva sausa. Nezināju, kur likties... Šausmas!!!!!
Īsti neatceros, kā tajā reizē viss beidzās, jo man bija tikai 13 gadi, un kopš tā laika krietns laiciņš pagājis.
Mana mamma savā jaunībā bija piedzīvojusi veģetatīvās distonijas lēkmes, tādēļ ātri palīdzēja konstatēt, kas man ir par vainu. Līdz 14 gadu vecumam lēkmes palika mazākas, līdz šķietami pārgāja...
Agates stāsts
Man ir 28 gadi. Šobrīd, šķiet, esmu pieveikusi panikas lēkmes, bet vēl aizvadītajā pavasarī un vasarā brīžiem nevarēju iziet uz ielas no darba, lai nopirktu pusdienas – tik ļoti bija bail, ka atkal mani nepiemeklē kārtējā lēkme. Visvairāk bail (un mazliet tā ir vēl joprojām) bija no Matīsa tirgus, kur šīs drausmīgās sajūtas piemeklēja mani pirmoreiz. Man bija bail, ka lēkmes laikā nesajūku prātā un nesāku bļaut vai neadekvāti uzvesties, un mani varētu pamanīt kāds kolēģis...
Tad vēl vismaz 2 reizes nedēļā nevarēju ar pirmo piegājienu aizbraukt līdz mājām, bija jākāpj ārā no maršrutnieka, bija bail, ka tas avarēs utt. Kad sākās panika, es sevi spiedu kost vaigā, līdz asinīm, lai justu, ka vēl esmu dzīva. Sāpes palīdzēja ātrāk pārvarēt bailes.
Ivetas stāsts
Mani sauc Iveta, un gribēju padalīties savā pieredzē ar panikas lēkmēm.
Es savām panikas lēkmēm pat zināju iemeslu, bet neko nevarēju izdarīt, jo bailes bija pārāk lielas. "Apzinātas" panikas lēkmes man sākās tad, kad pārcēlos dzīvot no mazpilsētas uz Rīgu. Pirmoreiz tās gadījās autobusā – stāvot sastrēgumā, es noģību, un pēc tam šis notikums sāka izraisīt nenormālas un visaptverošas bailes no visiem sastrēgumos iekļuvušiem transportlīdzekļiem. Nespēju pat iekāpt autobusā, jo baidījos, ka tas atkal iekļūs sastrēgumā un es atkal noģībšu.
Es savām panikas lēkmēm pat zināju iemeslu, bet neko nevarēju izdarīt, jo bailes bija pārāk lielas. "Apzinātas" panikas lēkmes man sākās tad, kad pārcēlos dzīvot no mazpilsētas uz Rīgu. Pirmoreiz tās gadījās autobusā – stāvot sastrēgumā, es noģību, un pēc tam šis notikums sāka izraisīt nenormālas un visaptverošas bailes no visiem sastrēgumos iekļuvušiem transportlīdzekļiem. Nespēju pat iekāpt autobusā, jo baidījos, ka tas atkal iekļūs sastrēgumā un es atkal noģībšu.