● ko raksta prese?
"Vogue" (Russia)
Bez panikas!
No šīs slimības cieš kulta filmu personāži un reālas zvaigznes. Vai panikas lēkme izrādīsies spēcīgāka par klonētu būtņu uzbrukumu un ar kādiem ieročiem uzsākt cīņu pret to, centās noskaidrot Marina Burdina no žurnāla "Vogue".
Pirmo reizi man tas notika automašīnā. Manai kolēģei – bibliotēkā. Manam kursabiedram no institūta – liftā. Un kopš tā laika tas notiek it visur. Naktsklubā. Metro stacijā. Supermārketā. Kinoteātra zālē. Lidmašīnā. Fitnesa klubā.
"Tas" – nepavisam nav tas, par ko jūs nodomājāt. Ne sekss, un pat ne pirmais skūpsts. Psihoterapeiti to dēvē par panikas lēkmes uzbrukumu. Pēc statistikas, kaut reizi dzīvē ko tamlīdzīgu piedzīvojuši 5 % amerikāņu, katrs trešais brits, bet globāli – katrs 75-tais planētas Zeme iedzīvotājs. Datu par Krieviju nav: neraugoties uz to, ka termins "panikas lēkme" radies 1980. gadā ASV, bet pašu saslimšanu jau tad sīki un detalizēti aprakstījuši Amerikas psihiatru asociācijas biedri, mūsu mediķi šīs kaites pētīšanai ķērušies klāt tikai pirms nieka pieciem gadiem. Un, ja panikas traucējumu ārstēšanai ASV kongress katru gadu iedala vairākus miljonus dolāru, tad daudziem Krievijas ārstiem šī diagnoze nav zināma vēl līdz šim laikam.
Vārdu panikai devis sengrieķu dievs Pāns – monstrs, apveltīts ar kazas kājām, ragiem un matiem klātu ķermeni, kurš savus upurus pārsteidzis pēkšņi un negaidot, liekot tiem pārdzīvot stindzinošas šausmas. Tieši tā arī sākas panikas lēkmes: neparedzami un pēkšņi. Kamēr panikas lēkme iet savu gaitu (parasti tās ir 20–30 minūtes, kuras šķiet pati mūžība), cilvēks burtiski pārstāj saprast apkārt notiekošo un pilnībā atrodas visaptverošu šausmu varā.
|
Mani pārņēma bailes. Pēkšņas. Dzīvnieciskas. Visaptverošas. Likās, sirds sitas pret ribām.
Man trūka gaisa. Es smaku.
|
Es tobrīd stāvēju sastrēgumā uz Maskavas apļveida autoceļa. Mans sīciņais "pežo" bija iespiests starp divām lielām kravas fūrēm. It kā jau nekas īpašs, ir piedzīvotas arī ekstremālākas situācijas. Taču šoreiz man, kā saka, "aizgāja ciet". Es sajutu tādas bailes! Beziemesla. Spēcīgas. Dzīvnieciskas. Sirds sitās tā, ka šķita – izlauzīsies cauri ribām. Pulss trakoja. Kļuva grūti elpot. No spēcīgajiem drebuļiem es vienkārši vairs nespēju nosēdēt vadītāja krēslā. Stūres rats lēkāja no sviedriem lipīgās rokās. Neskatoties uz nenormālajām trīsām, man bija karsti – Chloѐ zīda kleita burtiski pielīmējās pie muguras. Gribējās izlēkt no mašīnas, aizbēgt un noslēpties. Un piepeši es iedomājos, ka tieši tagad, tieši šajā minūtē man apstāsies sirds vai arī es sajukšu prātā.
Un es sāku... runāt. No sākuma minūtes piecpadsmit stāstīju savam "pežo", kurp mēs braucam, ko satiksim, cik kilometru mums vēl atlicis līdz galamērķim. Pēc tam es uzsāku "dialogu" ar blakus esošajām automašīnām. Pat nodziedāju Solveigas dziesmu no "Pēra Ginta". Un bailes norima. Mani "atlaida".
"Jūs rīkojāties intuitīvi, tomēr absolūti pareizi," saka Deivids Bārlojs, pie Bostonas universitātes nodibinātā Trauksmes stāvokļu izpētes centra direktors. ""Sarunu žanrs" palīdz novērst uzmanību no bailēm – tāpat kā jebkura cita darbības pārslēgšana. Un tāpēc es nenogurstoši atkārtoju saviem pacientiem: kā tikko sajūtat, kā sākt velties panikas vilnis, centieties novērst savas domas uz ko citu. Atveriet žurnālu, sāciet sastādīt iepirkumu sarakstu, ieejiet kādā jūs interesējošā interneta forumā. Es zinu, tas ir bezgala grūti. Brīdī, kad tev liekas, ka atrodies soli no nāves, ir tālu līdz internetam. Taču šis paņēmiens strādā nekļūdīgi un vienmēr."
Tad es sāku meklēt atbildi uz jautājumu: no kurienes gan "aug kājas" manām panikas lēkmēm? No klaustrofobijas es neciešu, bet auto vadīšana mani drīzāk nomierina, nekā padara nervozu.
"Panikas lēkmju rašanās mehānisms līdz galam vēl nav izzināts. Tomēr jau ir pierādīta ģenētisko faktoru ietekme – ja jūsu radinieku vidū ir šādas trauksmainas personības, lēkmju iespējamība pieaug astoņas reizes," stāsta D. Bārlojs.
Psihiskās veselības centra РАМН zinātniskais līdzstrādnieks Dmitrijs Romānovs lēkmju izcelšanos skaidro ar bioķīmisku disbalansu organismā – ar traucējumiem neiromodulatoru un neiromediatoru – serotonīna, noradrenalīna un adenozīna – apmaiņā. Naturopāte Liza Džīnsa uzskata, ka "panikotāju" smadzenes ir jūtīgas pret skābekļa trūkumu, tāpēc panikas "palaišanas pogas" lomu var nospēlēt atrašanās cilvēku drūzmēšanās vietās: metro, tirdzniecības centrā vai lidmašīnā.
"Psihoanalītiķi panikas lēkmju rašanos sliecas saistīt ar bailēm, kuras esam izjutuši bērnībā," teic Dmitrijs Šamenkovs, centra "Veselības Fabrika" speciālists. Tagad ir skaidrs – kopš mazotnes es bijos, redzot "lielus apmērus": ziloņus zooparkā, debesskrāpjus ielās, sievietes 54-tā izmēra apģērbā. Un sāku panikot, arī ieraugot kravas automašīnas.
Panikas lēkmi Deivids Bārlojs salīdzina ar maldu trauksmes signālu: "Panika sākotnēji – tā ir organisma reakcija uz stresu. Kad mums draud briesmas, ķermenis gatavojas glābties: asinīs tiek izsviests adrenalīns, aktivizējas nervu sistēma. Bez iemesla panika var rasties, ja cilvēkam ir iedragāts psihiskais līdzsvars, viņš ir ilgstoša stresa nomocīts vai arī viņa asinīs ir kādi stimulatori, piemēram, kofeīns vai nikotīns."
Tieši šīs vielas pie regulārām histērijas lēkmēm noveda vienu manu draugu. Artjoms – web dizaineris, perfekcionists un darbaholiķis. Veselu gadu, dienu un nakti, viņš strādāja pie kāda svarīga projekta. Iedvesmu un spēka rezerves visu šo laiku viņš uzturēja ar patērētās kafijas litriem, enerģijas dzērienu Red Bull un cigaretēm reizi pusstundā. Iznākums – panikas lēkmes vairākas reizes nedēļā pēc zināma scenārija: sāpes krūšu kreisajā pusē, trakojošs pulss, elpas trūkums. Un neprātīgas bailes nomirt no sirds lēkmes, insulta, smadzeņu audzēja. Pēc vizītes pie kardiologa, kurš apgalvoja, ka pacienta sirdsdarbība ir normas robežās, un katram gadījumam iztaisot arī galvas smadzeņu tomogrāfiju ("ar jūsu rādītājiem kaut uz kosmonautiem iet"), Artjoms devās uz Neirožu klīniku pie psihoterapeita. Un tagad uzveikt bailes viņam palīdz antidepresants fevarīns un neiroleptiķis serokvels.
Tikai nedomājiet, ka tabletes atrisinās jūsu problēmas. Neatrisinās. Turpretī palīdzēs pieņemties svarā un zaudēt tieksmi uz jaunradi. Bet atliek vien nejauši izlaist glābiņu nesošās tabletes ieņemšanu, un bailes dzīvot atkal būs klāt kā likts. Turklāt tādas bailes, ka "panikotāji" ar stāžu pat izstrādājuši izdzīvošanas taktiku, lai pārciestu šādas lēkmes maksimuma punktu.Noteikums numur viens – iemācīties no galvas un atkārtot kā mantru: panikas lēkme – tās ir tikai bailes, kuras noteikti beigsies, vajag tikai paciesties. Panika neved ne pie ārprāta, ne nāves. Tieši otrādi, zinātnieki ir noskaidrojuši, ka panikas lēkmes stiprina sirdi: lēkmes laikā tā strādā tikpat intensīvi kā pie fiziskas piepūles.
Noteikums numur divi: tuvojoties panikas lēkmei, labāk ir staigāt vai veikt fiziskus vingrojumus: muskuļu aktivitāte palīdzēs "sadedzināt" stresa hormonus. Var arī "iztīrīt smadzenes" pēc metodes, kas aprakstīta psihologa Vladimira Levi grāmatā "Baiļu pieradināšana": iegulties karstā vannā, ieelpot, iegremdēt galvu zem ūdens un lēni izelpot.
Vidējais statistiskais panikas upuris: sieviete,
gados jauna, pēc ķermeņa uzbūves – tieva,
attieksmē pret citiem – aizdomīga.
Smalks putns. Sarežģīts raksturs.
Internetā saitā www.nomorepanic.co.uk cilvēkiem, kuri cieš no panikas lēkmēm, rekomendē aromaterapiju : pie pirmajiem trauksmes simptomiem uz saules pinuma, pēdām un miega artērijas jāuzliek piliens neroli ēteriskās eļļas. Un jākvēpina vīraks, lai nomierinātu elpošanu.
Daudziem palīdz "Baha pilieni" (www.rescueremedy.com): 2–4 pilienus šīs ziedu esences ar tai piemītošu tūlītēju nomierinošu iedarbību pusminūti vajag paturēt zem mēles, un pēc tam norīt.
Tomēr tie visi ir tikai uzmanību novērsoši manevri, bet panikas lēkmes – nopietns psihisks traucējums, ko nepieciešams ārstēt. "Par laimi, tagad tas ir iespējams," apgalvo Dmitrijs Šamenkovs. "Pat smagus stāvokļus ārsti veiksmīgi koriģē, pielietojot kompleksu ārstēšanu: psihoterapiju savienojumā ar garīgām praksēm, tādām kā joga un Cigun, un medikamentiem. Medikamentozā ārstēšana sastāv no diviem etapiem: pašas lēkmes noņemšanu (piemēram, ar diazepāmu, lorazepāmu) un atkārtotu lēkmju novēršanu (ar antidepresantiem: paksilu, prozaku, ksanaku, koaksiālu u.c.)." Vai var iztikt bez zāļu lietošanas? Psihoanalītiķi apgalvo, ka var. Bet esiet gatavi uz to, ka psihoanalīzes seansus nāksies apmeklēt pietiekami ilgi – no 6 mēnešiem līdz pat trim gadiem.
Un nekādā gadījumā ārstēšanas uzsākšanu nedrīkst ielaist, citādi panikas lēkmes kļūs arvien biežākas un galu galā novedīs pie agorafobijas. "Šis stāvoklis rodas, kad jūs ar bailēm sākat gaidīt jaunus panikas uzbrukumus un sākat izvairīties no vietām, kas jums asociējas ar lēkmju izraisīšanu: no sabiedriskā transporta, veikaliem, lidmašīnām," stāsta Dmitrijs Romānovs. "Un kas sekos pēc tam? Pārstāsiet iet ārpus mājas un beigu beigās nonāksiet pilnīgā izolācijā."
Ar agorafobiju savus kinovaroņus dāsni ir "apdāvinājis" Igors Vorskla, filmas "Закрытое пространство" režisors. Un vispār – tā vien izskatās, ka trauksmainie stāvokļi pamazām kļūst par modes slimību – kā tuberkuloze Bairona laikā. Breta Īstona Elisa kulta romānu "Glamorama" un "Amerikāņu psihs" personāži teju vai katrā lapaspusē rij ksanaksu un valiumu. Bet ofisa klerku Vesliju Gibsonu no Holivudas grāvēja "Meklēšanā"/"Wanted" par "savējo" atzinuši "panikotāji" saita www.pan-at.com forumā.
Starp citu, kāds izskatās vidējais statistiskais panikas upuris? 75 procentos gadījumu tā ir sieviete. Viņai ir 20 līdz 35 gadi, viņa ir tieva, mazliet egoistiska un arī nedaudz aizdomīga. Ar tieksmi uz ārēju dižošanos un pašanalīzi. Smalks putns. Sarežģīts raksturs. Viena no viņām, glancēta žurnāla redaktore, Parīzes Modes nedēļas laikā attapās sēžot uz soliņa Elizejas laukos mežonīgu baiļu ielenkumā. Sāpēja sirds, plaušās nepienāca gaiss. Mirstu, viņa nosprieda. Nekavējoties rakstīt testamentu viņu atrunāja ārsts–francūzis, kurš, apskatījis neslikto kardiogrammas rezultātu, uzdeva vien divus jautājumus:
– Par ko strādājat?
– Esmu modes redaktore.
– A-a-a, skaidrs. Atvaļinājumā pēdējoreiz kad bijāt?
– Neatceros.
Šajā gadījumā lēkmes iemesls bija straujais dzīves ritms: modes skates no rītiem un pa dienu, "tusiņi" ar vajadzīgiem cilvēkiem vakaros, trīs stundas miegam – un atkal atpakaļ cīņā. Sekas šādam dzīvesveidam – ļoti augsts adrenalīna saturs asinīs.
"Ja reiz jūs dzīvojat šādā tempā, tad vismaz parūpējieties par savu uzturu," brīdina Liza Džīnsa. "Ēdiet gaļu, zivis, olas, riekstus, dārzeņus un brūnos rīsus. Alkohols, tēja, kafija, augļu sulas un asi ēdieni no jūsu ēdienkartes tiek svītroti. Centieties izbrīvēt laiku nelielām maltītēm ik pa trīs stundām, lai sabalansētu cukura līmeni asinīs. Un neaizmirstiet par glāzi silta piena pirms naktsmiega – piens satur aminoskābi triptofānu, kas mazina trauksmes sajūtu un palielina serotonīna līmeni." Speciāli "panikotājiem" Liza izstrādājusi īpašu uztura bagātinātāju lietošanas kursu: aminoskābes taurīns un L-tiamīns – pa 500 mg 3 nedēļas; magnijs – 500 mg katru vakaru 2–3 mēnešus; koenzīms Q10 – 1,5 mēnešus.
Tā kā strādāju "glancētā" žurnālā, šīs rekomendācijas es pilnā mērā pieskaitīju arī savam "dzīves rēķinam". Kaut gan dziedāt pie stūres – nu piekrītiet man, kaut kas tajā visā tomēr ir. 
Raksts publicēts žurnāla "Vogue" krievu izdevumā 2008. gada oktobrī.